“We are pleased to inform that your paper has been reviewed and accepted for publication..”

Nice, ja vēl izdosies visi citi šī gada plāni un es nebūšu sajukusi prātā, tad varbūt jāmēģina stāties skolā vēlreiz jau no labākām pozīcijām, un iekļūt budžetā? Ok, viens gads vējā (bet darbīgs gads nekad nevar būt vējā), bet ietaupīsies 3 tk.. Kaut gan vispār šitā sociālistiskā Santas pieeja”es jau nu gan nemaksātu par savām mācībām” ir jāatmet. Visādi cilvēki apkārt maksā par savām mācībām un neko. Viss štokos! Un ne viss ir izsakāms naudā..

novēroju, ka tad, kad man uznāk pindžiņš (t.i. melnie, depresija, trauksme vienalga kā to nosauc) par dažādām dzīves tēmām, tad es vienmēr skatos dzīvokļu sludinājumus. Tagad ir visādi labi piedāvājumi btw!

p.s. parasti gan tālāk par frizieri vai kaut kādu citu sievišķīgā vājuma izpausmi, es netieku savās “lielajās pārmaiņās”. Piemēram, vakar nopirku divus pārus kurpju, bet nezinu, vai ir līdzējis. Nedaudz ir.

priekš kam man dzīves jēgu, mērķus, akadēmisko grādu un citas muļķības, man vajag laimes tabletītes!! ar nepacietību gaidīšu komentārus :)not good.

Vai tas pirms Ziemassvētku laiks vai kas, bet es ilgojos pēc vienkāršas komunikācijas un īstām sajūtām.Būs jāatbrīvo vakari, lai satiktu sen vai reti redzamos labos cilvēkus, kas tagad atstāti otrajā plānā svešu un apšaubāmu mērķu vārdā.

vakar spontāni sarīkojām ģimenes kinohronikas vakaru. TIK MĪLĪGI! Ir ne tikai dokumentālas ainas, bet arī mākslas filmas!! ka es jums saku..uzreiz saproti, ka tomēr viss pa lielam ir pareizi, viss ir savās vietās. Nevienam A. Š. bērnam, es pieņemu (protams, līdz galam nevaru zināt), nav tāda bērnība, jo tajā nav ielikts tik daudz personiskuma.

Šo to arī mēģinājām pārfilmēt ar parasto kameru. Kvalitāte, protams, nekāda īpašā, bet nu es jau katru reizi baidos, kas tas filmu aparāts vairs ilgi negriezīsies,tad nu vismaz kaut kādā formātā būs skatāms. Bikiņ pamontēšu, pielikšu fonā mūziciņu (lai gan oriģinālā filmu rādītāja griešanās skaņa arī nav peļama), ielikšu jūtūbā, varēsiet redzēt.

Nu tā lasot jau tas neliksies nekas īpašs, bet, piemēram, mums ir video, kur ir manas mammas pirmā skolas diena (un kaimiņu puikas, kuri mājās sagaida viņu pozēdami un sniedz viņai ziedus) un tāda pati arī mana pirmā skolas diena daudzus gadus vēlāk (kur nu jau to kaimiņu puiku dēli tajā pašā pagalmā mani sagaida no skolas)..

pagajushajā nedēļā paslimoju pa māju ar iesnām/temperaturu, dabūju nosūtījumu pie endokrinologa, jo man palielināts vairogdziedzeris, vēl drošības labad vajagot parbaudīt arī nieres (vot, aizej tik pie ārsta ar iesnām..), noskaidroju, ka nekāda atbalsta doktorantūras studijām nebūs, tāpēc tagad mocos ar lēmuma pieņemšanu, lai arī pirms tam likās, ka tas būs vienkāršs “būs-būs, nebūs-nebūs” lēmums, darba sakarā atkal pārliecinājos, ka “pieaugušo pasaule” tomēr ir pilna ar izlikšanos un meliem, atkal nožēloju, ka nemācījos bioloģiju vai fiziku. Visam uz virsu vēl bija īpašās dienas, prikiņ.
Lielākā ieguvēja bija Liene, jo manas dusmas materializējās enerģijā, kuru es izmantoju iznīcinot viņas mēslu kaudzi talkā.

vēl es brīvprātīgi piedalījos vienā Pasaules Dabas Fonda akcijā (tvītoju LV vārdā), 5dien satiku senāk neredzētus draudziņus, labi pasmējāmies, 6dien ne mazāk labi pasmējāmies ar biežāk redzētiem draudziņiem. Līdzsvaram, tā teikt..

visi galvenie jautājumi diemžēl vēl aktuāli

cibi raksta savus 10 mērķus, ko paveikt līdz 30 gadu vecumam te un  te (ari komentāros). Caurmērā izskatās, ka tie ir cilvēki, kam nedaudz virs 20.. dominē ceļojumi Japāna/Taizeme/Brazilija u.tml., kaut kādas dienvidu valodas, auto (audiTT!),  arī precības, bērni un mācības, un “Atrast darbu, kas bagātīgi un regulāri uzpilda gan maku, gan sirdi“. Nu labi, bija arī tādi būt laimīgam, būt labam, atrast laiku sev arīdzan.

un Tavi mērķi?Kādi tie bija 20 gados un kādi ir tagad? Es laikam par darbu nekādas baigās cerības vairs neloloju, gribētos nezaudēt draugus, gribētos kaut kā risināt mājokļa jautājumu, vēl kko pamācīties (nu labi, labi,es gribu tos burtus!), jā arī bērnus jau jāsāk gribēt. Tikt vaļā no lūpu graušanas/plūkāšanas. Tango! nesajukt prātā hihi

Bet pa lielam man liekas, ka no trim “lielajām lietām” - ģimene, mācības, darbs- ir jāizvēlas divas (MAN). Nu tā, lai tas radītu apmierinājumu sev (MAN). Lai tas būtu tā, kā pašam gribas, nevis kā sanāk.

ziniet, man izrādās vajag mazāk nekā man likās, lai saņemtos. Tikai tā kā iemest sevi kādā procesā un tad jau tikai jāļaujas.. pec tam pašai brīnums. Pašai bija brīnums, kā saņēmos iet uz deju kolektīvu, tagad brīnums, kā saņēmos uz šito. Nē, nu nekas jau vel nav zvanīts, bet katrā ziņā liels solis sperts, lai turpinātu, jo katrs nākamais jau bus daudz vieglaks.

un vēl es vakaros peldu jūrā..aizvien..

ja jau šonedēļ, kad man būtu jāgatavojas tam, ko es it kā gribu, ar mani notiek dažādas plānotas un neplānotas lietas, kuras nekad iepriekš nav notikušas..varbūt, ka tā ir zīme, ka dzīve (nu real life)  nemaz nav tā norakstāma? Vakardienas piedzīvojumu gan es labāk nebūtu piedzīvojusi, bet šovakar ieplānota deju nodarbība kopā ar Arti (nē, mēs negatavojam kāzu valsi), sestdien mācīšos izšūt ar pērlītēm (es zinu,ka meinstrīms,bet tas reālāk, nekā mācīties,teiksim labot kurpes). Darboties, vajag darboties..ka tik tā smeldze pazustu..

Izšūtas kaklarotas bilde no http://pearlytime.lv/

ja mēs atradīsim Gati Kuzņecovu, un mēs viņu atradīsim, tad mēs viņam atdosim viņa pasi un bezdarbnieka papīrus. Tad mēs arī atgūsim dažus karmas punktus.