tas kaķis ir reāls mīļums

sēžu tajās lekcijās, it kā ir ok, tagad ari visādi interesanti cilvēki apkārt, norisinās diskusijas, ir samērā skaidras prasības, mācību pāns, viss notiek.. bet mani nepamet sajūta-varbūt tas tomēr nav priekš manis?
Tā zinātnes nozare, i mean. Pamats tam visam. Paradigma, ja gribat!

labi, ka atkal esmu mājās. Šitādi braucieni tomēr krietni nogurdina. Viss galu beigās arī labi beidzās, atklāju arī patīkamāku pilsētas daļu. Horvāts arī pastāstīja par to, kāpēc tā pilsētas daļa nebija forša. Atļāvu arī francūzim samaksāt par taksi. Rumānis vienīgi neatvadījās (netiek pāri tam kurvītim, ko viņam iedevu hihi). Kopenhāgenas lidmašīnā priecājos redzēt blondos skandināvus un galu beigās Artis mani sagaidīja, pabaroja, padzirdīja un sasildīja. Tāds nu man apceļojums sanāca.

Tagad vien tīksmi jāgaida, kad kontā ieripos Eiropas eksperta samaksa (beidzot tas notika arī ar mani, es tak jau sen to biju pelnījusi hihi)

kur lai dabon enerģiju un uzņēmību plosīties?

paldies, brīvdienas bija burvīgas. Gan jau kādreiz parādīšu bildes un viģikus, bet ziniet, kāda mana būtiskā atziņa (man nedaudz kauns, bet šito vajag pierakstīt,lai neaizmirstu), bez datora dienas liekas tik garas, laika tik daudz un galu beigās arī prieka daudz vairāk. Bet kā lai organizē dzīvi, ja ir jāseko līdzi pasaulei, jāstudierē, jāraksta pamācības… Varbūt varētu sākt, ieviešot vienu no-computer dienu nedēļā?

vakar spontāni sarīkojām ģimenes kinohronikas vakaru. TIK MĪLĪGI! Ir ne tikai dokumentālas ainas, bet arī mākslas filmas!! ka es jums saku..uzreiz saproti, ka tomēr viss pa lielam ir pareizi, viss ir savās vietās. Nevienam A. Š. bērnam, es pieņemu (protams, līdz galam nevaru zināt), nav tāda bērnība, jo tajā nav ielikts tik daudz personiskuma.

Šo to arī mēģinājām pārfilmēt ar parasto kameru. Kvalitāte, protams, nekāda īpašā, bet nu es jau katru reizi baidos, kas tas filmu aparāts vairs ilgi negriezīsies,tad nu vismaz kaut kādā formātā būs skatāms. Bikiņ pamontēšu, pielikšu fonā mūziciņu (lai gan oriģinālā filmu rādītāja griešanās skaņa arī nav peļama), ielikšu jūtūbā, varēsiet redzēt.

Nu tā lasot jau tas neliksies nekas īpašs, bet, piemēram, mums ir video, kur ir manas mammas pirmā skolas diena (un kaimiņu puikas, kuri mājās sagaida viņu pozēdami un sniedz viņai ziedus) un tāda pati arī mana pirmā skolas diena daudzus gadus vēlāk (kur nu jau to kaimiņu puiku dēli tajā pašā pagalmā mani sagaida no skolas)..

vakar bija ļoti pretīga diena, bļe..

mm..mēs beidzot iesākām izmantot savu sulu spiedi. nedaudz jau ir ķēpa, bet vispār ir diezgan forši un garšīgi. Pagaidām gan ar nelieliem izņēmumiem spiežam pārsvarā uz (no!) āboliem.

Viss sākās ar Lienes vectētiņa paša gatavoto ļooti gardo vīnu un no šī notikuma pilnīgi neatkarīgo mātes lēmumu izmantot vecos ievārījumus vīna gatavošanai. Tētis savukārt piegāja tam racionāli un teica, ka  nav ko tur ar tām zaptēm krāmēties, ja pilns apkārt ar āboliem, kuriem citādi lemts sapūt. Nebūtu bijis tas gardais vīns pie Lienes, es neļautos šitādai ambrāžai, bet šoreiz-  domāts darīts!
Pie pozitīvākā iznākuma mums uz ābeļu ziedēšanas laiku būs ābolu vīns, ar ko pacienāt draudziņus vai mazāk veiksmīga iznākuma gadījumā uz jaungadu ābolu etiķis…

p.s. Santa, mums mājās ir 20 l īstas ābolu sulas, ko teiksi, a?!

ziniet, man izrādās vajag mazāk nekā man likās, lai saņemtos. Tikai tā kā iemest sevi kādā procesā un tad jau tikai jāļaujas.. pec tam pašai brīnums. Pašai bija brīnums, kā saņēmos iet uz deju kolektīvu, tagad brīnums, kā saņēmos uz šito. Nē, nu nekas jau vel nav zvanīts, bet katrā ziņā liels solis sperts, lai turpinātu, jo katrs nākamais jau bus daudz vieglaks.

un vēl es vakaros peldu jūrā..aizvien..

jaukie