novēroju, ka tad, kad man uznāk pindžiņš (t.i. melnie, depresija, trauksme vienalga kā to nosauc) par dažādām dzīves tēmām, tad es vienmēr skatos dzīvokļu sludinājumus. Tagad ir visādi labi piedāvājumi btw! 
p.s. parasti gan tālāk par frizieri vai kaut kādu citu sievišķīgā vājuma izpausmi, es netieku savās “lielajās pārmaiņās”. Piemēram, vakar nopirku divus pārus kurpju, bet nezinu, vai ir līdzējis. Nedaudz ir.
labi, ka atkal esmu mājās. Šitādi braucieni tomēr krietni nogurdina. Viss galu beigās arī labi beidzās, atklāju arī patīkamāku pilsētas daļu. Horvāts arī pastāstīja par to, kāpēc tā pilsētas daļa nebija forša. Atļāvu arī francūzim samaksāt par taksi. Rumānis vienīgi neatvadījās (netiek pāri tam kurvītim, ko viņam iedevu hihi). Kopenhāgenas lidmašīnā priecājos redzēt blondos skandināvus un galu beigās Artis mani sagaidīja, pabaroja, padzirdīja un sasildīja. Tāds nu man apceļojums sanāca.
Tagad vien tīksmi jāgaida, kad kontā ieripos Eiropas eksperta samaksa (beidzot tas notika arī ar mani, es tak jau sen to biju pelnījusi hihi)
es esmu galīgs iesācējs šitādos braucienos.
man tagad nav īpaši radošs noskaņojums un daudz laika, bet, ja būtu, es uzrakstītu visai pozitīvu rakstu par to, ka viss tomēr ir forši. Nesenās šaubas (nelietošu vārdu krīze vai depresija) par to skaidroju ar sievišķīgiem un hormonāliem cēloņiem.
neskatoties uz to, ka 5dien meitene noticēja, ka man ir 21, un šodien man veikalā prasīja pasi, tomēr man jau kādas 2 nedēļas gribas pavaicāt - pa kuru laiku tas ar mums notika?
priekš kam man dzīves jēgu, mērķus, akadēmisko grādu un citas muļķības, man vajag laimes tabletītes!! ar nepacietību gaidīšu komentārus :)not good.
Vai tas pirms Ziemassvētku laiks vai kas, bet es ilgojos pēc vienkāršas komunikācijas un īstām sajūtām.Būs jāatbrīvo vakari, lai satiktu sen vai reti redzamos labos cilvēkus, kas tagad atstāti otrajā plānā svešu un apšaubāmu mērķu vārdā.
pagajushajā nedēļā paslimoju pa māju ar iesnām/temperaturu, dabūju nosūtījumu pie endokrinologa, jo man palielināts vairogdziedzeris, vēl drošības labad vajagot parbaudīt arī nieres (vot, aizej tik pie ārsta ar iesnām..), noskaidroju, ka nekāda atbalsta doktorantūras studijām nebūs, tāpēc tagad mocos ar lēmuma pieņemšanu, lai arī pirms tam likās, ka tas būs vienkāršs “būs-būs, nebūs-nebūs” lēmums, darba sakarā atkal pārliecinājos, ka “pieaugušo pasaule” tomēr ir pilna ar izlikšanos un meliem, atkal nožēloju, ka nemācījos bioloģiju vai fiziku. Visam uz virsu vēl bija īpašās dienas, prikiņ.
Lielākā ieguvēja bija Liene, jo manas dusmas materializējās enerģijā, kuru es izmantoju iznīcinot viņas mēslu kaudzi talkā.
vēl es brīvprātīgi piedalījos vienā Pasaules Dabas Fonda akcijā (tvītoju LV vārdā), 5dien satiku senāk neredzētus draudziņus, labi pasmējāmies, 6dien ne mazāk labi pasmējāmies ar biežāk redzētiem draudziņiem. Līdzsvaram, tā teikt..
visi galvenie jautājumi diemžēl vēl aktuāli
cibi raksta savus 10 mērķus, ko paveikt līdz 30 gadu vecumam te un te (ari komentāros). Caurmērā izskatās, ka tie ir cilvēki, kam nedaudz virs 20.. dominē ceļojumi Japāna/Taizeme/Brazilija u.tml., kaut kādas dienvidu valodas, auto (audiTT!), arī precības, bērni un mācības, un “Atrast darbu, kas bagātīgi un regulāri uzpilda gan maku, gan sirdi“. Nu labi, bija arī tādi būt laimīgam, būt labam, atrast laiku sev arīdzan.
un Tavi mērķi?Kādi tie bija 20 gados un kādi ir tagad? Es laikam par darbu nekādas baigās cerības vairs neloloju, gribētos nezaudēt draugus, gribētos kaut kā risināt mājokļa jautājumu, vēl kko pamācīties (nu labi, labi,es gribu tos burtus!), jā arī bērnus jau jāsāk gribēt. Tikt vaļā no lūpu graušanas/plūkāšanas. Tango! nesajukt prātā hihi
Bet pa lielam man liekas, ka no trim “lielajām lietām” - ģimene, mācības, darbs- ir jāizvēlas divas (MAN). Nu tā, lai tas radītu apmierinājumu sev (MAN). Lai tas būtu tā, kā pašam gribas, nevis kā sanāk.
ja jau šonedēļ, kad man būtu jāgatavojas tam, ko es it kā gribu, ar mani notiek dažādas plānotas un neplānotas lietas, kuras nekad iepriekš nav notikušas..varbūt, ka tā ir zīme, ka dzīve (nu real life) nemaz nav tā norakstāma? Vakardienas piedzīvojumu gan es labāk nebūtu piedzīvojusi, bet šovakar ieplānota deju nodarbība kopā ar Arti (nē, mēs negatavojam kāzu valsi), sestdien mācīšos izšūt ar pērlītēm (es zinu,ka meinstrīms,bet tas reālāk, nekā mācīties,teiksim labot kurpes). Darboties, vajag darboties..ka tik tā smeldze pazustu..
Izšūtas kaklarotas bilde no http://pearlytime.lv/
