vakar spontāni sarīkojām ģimenes kinohronikas vakaru. TIK MĪLĪGI! Ir ne tikai dokumentālas ainas, bet arī mākslas filmas!! ka es jums saku..uzreiz saproti, ka tomēr viss pa lielam ir pareizi, viss ir savās vietās. Nevienam A. Š. bērnam, es pieņemu (protams, līdz galam nevaru zināt), nav tāda bērnība, jo tajā nav ielikts tik daudz personiskuma.

Šo to arī mēģinājām pārfilmēt ar parasto kameru. Kvalitāte, protams, nekāda īpašā, bet nu es jau katru reizi baidos, kas tas filmu aparāts vairs ilgi negriezīsies,tad nu vismaz kaut kādā formātā būs skatāms. Bikiņ pamontēšu, pielikšu fonā mūziciņu (lai gan oriģinālā filmu rādītāja griešanās skaņa arī nav peļama), ielikšu jūtūbā, varēsiet redzēt.

Nu tā lasot jau tas neliksies nekas īpašs, bet, piemēram, mums ir video, kur ir manas mammas pirmā skolas diena (un kaimiņu puikas, kuri mājās sagaida viņu pozēdami un sniedz viņai ziedus) un tāda pati arī mana pirmā skolas diena daudzus gadus vēlāk (kur nu jau to kaimiņu puiku dēli tajā pašā pagalmā mani sagaida no skolas)..